Par Zaļo Karti

1949.gada janvārī tika organizēta viena no pirmajām Eiropas apdrošināšanas organizāciju konferencēm ar mērķi nākotnē izveidot Starptautisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmu («Zaļās kartes» sistēmu). Šajā konferencē tika izteikta nepieciešamība izveidot pastāvīgu komiteju, kura pārstāvētu visus nacionālos birojus, kas ir «Zaļās kartes» sistēmā. Saskaņā ar iepriekšminēto tika izveidota Biroju padome. Biroju padomes pirmā oficiālā plenārsēde notika 1951.gada novembrī. Tajā laikā Biroju padomi pārstāvēja: Beļģija, Čehoslovākija, Dānija, Francija, Grieķija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Somija, Šveice, kā arī Zviedrija. Biroju padomes sēdes laikā Nacionālie biroji vienojās par konceptuāli svarīgiem jautājumiem «Zaļās kartes» sistēmas ieviešanā un 1953.gada 1.janvārī «Zaļās kartes» sistēma tika ieviesta pilnībā.

• Nodrošināt transportlīdzekļu īpašnieku aizsardzību ārvalstīs attiecībā uz trešajai personai nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies transportlīdzekļa vadītāja vainas dēļ izraisītajā ceļu satiksmes negadījumā (turpmāk – CSNg).
• Nodrošināt CSNg cietušo mantiskās intereses gan ārvalstīs, gan CSNg cietušās personas rezidences valstī.
• Izvairīties no nepieciešamības transportlīdzekļu vadītājiem slēgt robežapdrošināšanas līgumu, šķērsojot to valstu robežas, kurās ir spēkā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sistēma.

Sistēmas pamatā ir īpašas struktūrvienības – Nacionālā biroja – izveidošana katrā «Zaļās kartes» sistēmas valstī, kas ir atbildīgs par citu valstu transportlīdzekļu CSNg nodarīto zaudējumu lietu kārtošanu savā valstī un koordinē savas valsts transportlīdzekļu CSNg ārvalstīs nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Organizācija, kas pārstāv visus «Zaļās kartes» sistēmas Nacionālos birojus, ir Biroju padome.